Vai jaunatnes darbinieki ir supervaroņi?

Autore: Vladislava Šķēle, sociālās un jaunatnes jomas eksperte.

Jūs droši vien teiktu – neapšaubāmi! Jaunatnes jomā tas ir naratīvs, dalībnieki tā viens otru sauc mācībās, mēs tā izsakāmies sociālajos tīklos, un galu galā darba ar jaunatni balva ir veidota supervaroņa veidolā (par to, kāpēc vīrieša un kāpēc mēs šajā jomā tik maz runājam par dzimumu līdztiesību – citreiz).

Bet vai visi jaunatnes darbinieki un jaunatnes lietu speciālisti ir varoņi un vai tas ir vajadzīgs?  Ko mēs kā sabiedrība no viņiem prasām un ko dodam pretī?

Palasot šīs rakstu sērijas pārējos viedokļus, mēs ātri uzzinām, ka jaunatnes darbiniekiem vajadzētu pievērsties digitālajiem risinājumiem, ka jaunatnes darbiniekiem vajadzētu sniegt jauniešiem psiholoģisko atbalstu, ka pašvaldībās ir liela kadru mainība un ka trūkst finansējuma, kas tomēr liecina arī par nespēju to piesaistīt. Ja palasīsim plašāk par Izglītības un zinātnes ministrijas vēlmēm jaunatnes jomas attīstībā un par ES līmeņa prioritātēm, mēs uzzināsim, ka jaunatnes darbiniekiem vajadzētu veikt ielu darbu ar jaunatni, mobilo darbu ar jaunatni, kā arī būtu jāveicina sociālā iekļaušana un jāstrādā ar tiem jauniešiem, kuriem atbalsts ir īpaši nepieciešams, piemēram, sociālās riska grupas jauniešiem. Saraksts ir garš – jaunatnes darbiniekam arī jāveicina nodarbinātība, jāprot strādāt ar talantīgajiem jauniešiem, jāveicina pilsoniskā izglītība, jāmotivē piedalīties vēlēšanās un jābūt pietiekami radošam, lai nodrošinātu brīvā laika aktivitātes.

Lai to visu paveiktu, jaunatnes darbiniekiem vai jaunatnes lietu speciālistiem jāpiesaista finansējums, tātad jāraksta starptautiska un vietēja līmeņa projekti. Savukārt jaunatnes lietu speciālistam jāprot veidot politika - tātad jāraksta politikas plāni, jānodrošina starpinstitucionālā sadarbība, jākoordinē pētījumi un jālobē jauniešu intereses savā pašvaldībā. Un vēl un vēl.

Tātad kopumā prasām daudz. Vienlaikus Latvijā joprojām nav attīstīta jaunatnes darbinieku un jaunatnes lietu speciālistu profesionalizācija. Speciālista profesiju gan var apgūt maģistra programmās Liepājā un Daugavpilī, tomēr studentu skaits pret kopējo nodarbināto skaitu ir niecīgs. Ko tas nozīmē? Šajā jomā pašvaldībā strādā cilvēki ar visdažādāko pieredzi vai pat bez pieredzes. Kamēr sociālajiem darbiniekiem, interešu izglītības pedagogiem un citiem cilvēkiem, kuri ikdienā strādā ar jauniešiem, izglītība ir nepieciešama, jaunatnes jomā tas tā nav. Esmu sastapusi gan bijušos frizierus, gan pārdevējus, gan tūrisma speciālistus, kas tagad ik dienu veic tos pienākumus, kurus aprakstīju augstāk. Un es viennozīmīgi varu apgalvot, ka šie pienākumi tiktu veikti kvalitatīvāk, ja darbiniekiem būtu profesionālā sagatavotība. Jo darbs ar cilvēku prasa sagatavotību, īpaši, ja runājam par sociālo iekļaušanu.

Esmu pārliecināta, ka daudzi man varētu oponēt un dot piemērus par jaunatnes darbiniekiem, kuri ļoti labi veic savus pienākumus. Neapšaubāmi! Es viņus pazīstu, un viņi ir lieliski! Bet būsim godīgi – cik tādu ir? Mums ir daži “dinozauri” jeb cilvēki, kas jomā ir ilgi, un mums ir ļoti motivēti cilvēki, kas visu darbam nepieciešamo apguvuši, darot un esot daļai no šīs jomas. Bet lielā daļā pašvaldību situācija ir citādāka. Tur strādā cilvēki, kuri nevar tikt galā ar visiem minētajiem pienākumiem. Reizēm darbs ar jaunatni kļūst tikai par brīvā laika pavadīšanu jeb jauniešu pieskatīšanu. Un mēs nevaram viņus vainot, jo jaunatnes darbinieka profesiju Latvijā nav iespējams apgūt un neviens neprasa apgūt arī jaunatnes lietu speciālista profesiju.

Es nedomāju, ka izglītībai jābūt obligātam priekšnosacījumam, bet Latvijā ir jābūt tās kvalitatīvam piedāvājumam, jo ar pāris dienu kursiem nepietiek. Tas ļautu ne tikai celt jaunatnes darbā iesaistīto kvalifikāciju, bet arī ieguldīt lielākus resursus šīs jomas izpētē, lai veidotu pierādījumos balstītu politiku un praksi. Tāpat ar laiku profesionalizācija celtu arī jaunatnes jomas prestižu kopumā, jo pašvaldībās nevaldītu viedoklis, ka “jaunatnes darbinieks var būt arī vienkārši jaunietis”. Un visbeidzot - tas veicinātu jauniešu labklājību un jomas spēju reaģēt uz viņu vajadzībām, kā arī sniegt atbalstu dažādos formātos.

Darba ar jaunatni studijas nav jaunums, tās ir pieejams tepat kaimiņvalstīs – Igaunijā un Skandināvijā. Eiropas Savienībā strauji attīstās sadarbības projekti,  pētnieciskie žurnāli, prakses apmaiņa. Diemžēl mēs esam ārpus šī visa.

Jaunatnes darbiniekiem un speciālistiem reizēm ir jākļūst par supervaroņiem, lai spētu izpildīt visas jaunatnes jomas prasības, un liela daļa to diemžēl nevar. Tā vietā, lai samierinātos ar šo situāciju, mums ir jādod iespēja viņiem izglītoties un jānodrošina profesijai cieņa un redzamība, ko tā ir pelnījusi.

Rakstā atspoguļoti autora uzskati un tie nepauž biedrības "Latvijas Jaunatnes padome" oficiālo nostāju.


Dalies:

Aktuāli