A. Pīlēģis par darbu ar jaunatni pēc ārkārtas situācijas

Autors: Aivis Pīlēģis, Jaunatnes darbinieks

Mēs esam cieši saistīti ar apkārtējo pasauli, un bija acīmredzams, ka notikumi Ķīnā, kas šķita visai tālu un neiespējami, jau tuvākajā laikā atstās ietekmi arī uz mums. Patiesi, tikai dažus mēnešus vēlāk notikumi Ķīnā jau klauvēja pie Eiropas durvīm, arīdzan Latvijas.

Neskatoties uz to, mēs varam šo krīzi pieņemt kā pilnveidošanās iespēju, jo tā liek mums pārvērtēt sen nostiprinātās vērtības un pieņemt izaicinājumu nākotni plānot citādāk. Arī mēs, jaunatnes jomā strādājošie, ļoti iespējams, ka nebijām gatavi tik straujām pārmaiņām, bet tomēr šo izaicinājumu pieņēmām.

Vēl tikai dažus mēnešus atpakaļ digitālais darbs ar jaunatni tika vērtēts atrauti no citām jaunatnes darbības jomām un vairumā gadījumu tas tika atzīmēts kā jauniešu zināšanu un spēju kopumus efektīvā informācijas tehnoloģiju izmantošanā, tai skaitā medijpratībā. Pašlaik situācija ir krietni mainījusies. Viss agrāk ierastais ir pārnests digitālajā vidē. Tagad mēs runājam gan par jauniešu medijpratību, gan karjeras konsultēšanu, gan psihoemocionālā atbalsta sniegšanu u.c. jomām, kas krīzes radušos apstākļu dēļ bija spiestas transformēties digitālā formātā un digitālā veidā. Tas protams ir labi un vajadzīgi, bet kopumā tas iezīmē vēl kādu ļoti būtisku niansi, kas atklāj to, cik jaunatnes joma dažādu pašvaldību ietvaros vēl joprojām tiek vērtēta atšķirīgi.

Jau 2015. gada laikā Izglītības un zinātnes ministrijas pētījumā “Darba ar jaunatni situācijas izpēte pašvaldībās un darba ar jaunatni attīstības modeļu izstrāde” tika secināts, ka: “Lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas jauniešiem neatkarīgi no to dzīvesvietas, nepieciešams noteikt un nodrošināt minimālo jaunatnes darba infrastruktūras, materiāli tehnisko, kā arī cilvēkresursu bāzi (piemēram, katrā pašvaldībā jābūt pieejamām – atsevišķām telpām jauniešu aktivitātēm, vismaz vienam speciālistam darbam ar jaunatni, regulāram, ikgadējam finansējumam jaunatnes darbam un regulāram, ikgadējam finansējumam jauniešu iniciatīvām/projektiem).”[1] Manā rīcībā nav citu aktuālu pētījumu par darbu ar jaunatni pašvaldībās šobrīd. Neatkarīgi no tā, šī pētījuma rezultāti tomēr atklāj būtiskākās atšķirības pašvaldību darbā ar jaunatni, kas aktuāli arī šobrīd.

Vēl joprojām Latvijā pastāv pašvaldības, kurās nav izstrādāts vienots un visaptverošs politikas plānošanas dokuments jaunatnes jomā. Tāpat arī gadījumos, ja tomēr šāds politikas plānošanas dokuments ir izstrādāts, tas balstās uz šauru vietējās vietvaras jauniešu grupu, proti, aktīvo jauniešu interesēm un vajadzībām. Turklāt nereti šie plānošanas dokumenti ir sastādīti aptverot vispārīgus jaunatnes politikas mērķus. Es piekrītu, ka šiem dokumentiem būtu jābūt sastādītiem, ņemot vērā vietējās vietvaras jauniešu vajadzības un vēlmes, jo ir tikai loģiski, ka tās būs atšķirīgas katrā Latvijas pašvaldībā, bet balstīties tikai uz vispārīgiem mērķiem arī nebūtu korekti.

Otrkārt, vēl joprojām dažādās Latvijas pašvaldībās pastāv atšķirīga pieeja jaunatnes lietu speciālista un jaunatnes darbinieka amata vienībām. Dažās pašvaldībās novērojama jaunatnes lietu speciālista un jaunatnes darbinieka amata vienību apvienošana ar jau citu amatu pašvaldībā, kas manā ieskatā nebūtu pieļaujama, jo tādā gadījumā jaunatnes joma var netikt izvirzīta par svarīgu.

Atšķirīga ir arī šo struktūrvienību un amatu pakļautība, kas, protams, rada arī nevienlīdzīgu pieeju darbā ar jaunatni katras pašvaldības ietvaros. Es ceru, ka Izglītības un zinātnes ministrijas izveidotā darba grupa, kas atbildīga par jaunatnes lietu speciālista un jaunatnes darbinieka profesijas standarta aktualizēšanu, sniegs skaidrāku redzējumu šajā jautājumā. Manuprāt, ir skaidri jānodala kādi ir jaunatnes lietu speciālista un jaunatnes darbinieka amata pienākumi, atbildība un kompetences. Turklāt tām ir jābūt divām pilnīgi atšķirīgām amata vienībām.

Treškārt, piekrītu Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Jaunatnes nodaļas galvenajai speciālistei un ekspertei, ka darbs ar jaunatni un jaunatnes darbs ir  divi atšķirīgi termini.[2] Šajā izaicinājumu laikā bieži novērojam, ka jauniešu centri, manuprāt, lielākoties pilda pasākumu organizētāju funkciju. Tas, protams, arī ir nepieciešams un vajadzīgs, jo es vienmēr esmu piekritis viedoklim, ka jauniešu centri ir domāti arī tamdēļ, lai jaunieši turp dotos arī pavadīt brīvo laiku un gūtu sava veida izklaidi, bet atcerēsimies, ka tā nav galvenā jaunatnes lietu speciālista un jaunatnes darbinieka amata funkcija. Mēs neesam tikai pasākumu organizētāji. Man personīgi gribētos vairāk orientēties uz darbu ar jaunatni. Ar to domājot, ka mēs kā jaunatnes darbinieki kļūstam par atbalsta punktu, lai jaunieši spētu īstenot savas iniciatīvas, bet jaunatnes lietu speciālisti kalpo par atbalsta mehānismu starpinstitucionālai sadarbībai pašvaldības ietvaros jaunatnes jomā.

Es ļoti ceru, ka šis laiks katram no mums sniegs vērtīgas atziņas par sevi un pasauli. Ceru, ka jau tuvākajā laikā mums pašvaldību līmenī būs vienota izpratne par jaunatnes politiku un tās mērķiem. Ceru, ka mēs spēsim un iemācīsimies veidot noturīgas partnerības, kas savukārt būs pirmie soļi gaidāmās novadu reformas kontekstā.

[1] Darba ar jaunatni situācijas izpēte pašvaldībās un darba ar jaunatni attīstības modeļu izstrāde. Pieejams: https://www.izm.gov.lv/images/statistika/petijumi/jaunatne/Jaunatnes_politika-pasvaldibas_Laboratory_zinojums_2015.pdf

[2] Šodienas un nākotnes izaicinājumi jaunatnes darbā. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=zmZ8GvDHwws

 

Rakstā atspoguļoti autora uzskati un tie nepauž biedrības "Latvijas Jaunatnes padome" oficiālo nostāju.


Dalies:

Aktuāli