NAP2020 starpposma izvērtējums - laimīgai Latvijai vajag vairāk

27. oktobrī Pārresoru koordinācijas centrs organizēja konferenci par valsts attīstības mērķu sasniegšanu, vērtējot paveikto un darāmo Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020. gadam (NAP2020) īstenošanā, apspriežot rīcībpolitikas izvēles turpmākajiem trim gadiem un iezīmējot izaicinājumus valsts attīstībai nākotnē.

Konference tika organizēta kā publiska diskusija, piedaloties politiķiem, nozaru politiku veidotājiem un ekspertiem, uzņēmējiem, pētniekiem, žurnālistiem un dažādu jomu sabiedriski aktīviem cilvēkiem. Konferences laikā ikviens līdztekus paneļdiskusijām bija aicināts izteikt viedokli un klātesošie iesaistījās debatēs par tādiem valsts attīstības aspektiem kā konkurētspēja, izglītība, iedzīvotāju labklājība un uzticēšanās, diskusijas vadot žurnālistam Jānim Domburam.

Arī Latvijas Jaunatnes padomes viceprezidents interešu aizstāvības jautājumos Mārtiņš Šteins piedalījās konferencē un dalās savās pārdomās.
"Tā kā NAP2020 esmu izlasījis un vairākas nodaļas pat vairākkārt, ļoti loģiski bija doties uz šī valstij nozīmīgā attīstītas dokumenta starpposma izvērtējuma konferenci, lai uzzinātu kā ir patiesībā un saprast, kas vēl darāms. Kopējais secinājums ir gaužām drūms. Latvijai ar NAP2020 nepietiek. Mums iespējams ir neīstie uzsvari un akcenti, tāpēc arī esam tur, kur esam. Kāds no ekspertiem ierosināja, ka Latvija līdzīgi kā Austrālija vai Dānija varētu valsts attīstību virzīt nevis primāri uz IKP paaugstināšanu, bet strādāt tā, lai pasaules laimes indeksā mēs būtu daudz augstāk nekā tagad. Latvija ir 54.vietā, Dānija - 2., bet Austrālija - 9. vietā. (Avots: http://worldhappiness.report/ed/2017/ ). Noklausoties visu konferenci, arī man šķiet, ka iespējams šis virziens būtu tas, kur jādodas kaut tik tādēļ, ka tas būtu citādāk nekā līdz šim.
Efektīvākai valsts attīstībai nepieciešama laicīga NAP2020 aktualitāšu pārskatīšana. Lai gan Ministru prezidents un citi politiķi uzskata, ka esošais NAP2020 vairs nav jālabo, daudzi eksperti minēja pretējo. Galvenais, ka konferencē minētais un iepriekšējā pieredze ir par pamatu labākam nākošajam attīstības plānam.
Lai gan valdīja uzskats, ka pamata attīstības plāns ir jāizstrādā ekspertiem, neizpalika argumenti, ka kvalitatīvai sabiedrības iesaistei ir būtiska nozīme, lai celtu attīstības plānošanas dokumenta kvalitāti. Taču jādomā par jaunām un aktīvām līdzdalības formām. Līdz šim esošā sabiedrības līdzdalība tika vērtēta kā stihiska.
Izglītībai ir jābūt prioritātei Latvijā. Izglītība visiem ir nākotne.
Latvijas bankas prezidents ierosināja mainīt esošo plānošanas procesu un rosināja noteikt 10 vai vairāk konkrētus sasniedzamos mērķus, noteikt atbildīgos un paredzēt, ka rezultātu sasniegšanas gadījumā, atbildīgie (tostarp ministri) un viņu komandas dabūs ievērojamas prēmijas. Šis biznesa vidē populārais uz rezultātu orientētais un motivēšanas mehānisms ir jāievieš arī valsts un pašvaldību pārvaldē.
Liela problēma esošajam NAP2020 ir fokusa trūkums un tas, ka valsts iedzīvotāji, nereti arī ministrijas un pašvaldības tajā neredz sevi un savu lomu mērķu sasniegšanā.
Kāds eksperts minēja Vācijas finanšu ministra tēzi, ka "neatstāt parādus nākamajām paaudzēm ir tas, ko labs politiķis var darīt demogrāfijas un nākotnes labā.".
Izskanēja arī nepietiekošā valsts rīcība mazaizsargāto grupu atbalstīšanā un valsts darbībā cīņā ar nabadzības novēršanu. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka mazaizsargātajām sabiedrības grupām nav spēcīgs lobijs, par ko būtu jādomā.
Labklājības ministrs Jānis Reirs informēja par kādu jaunu ieceri nākotnē, kas dotu iespējas iegūt augstāko izglītību tiem, kas to nevar atļauties, taču par sociālo un sabiedrisko darbu veikšanu nevalstisko organizāciju un valsts labā. Šī šķita uzrunājoša iecere.
Noslēguma daļa jeb 4.konferences sadaļa bija samērā depresīva. Latvijā ir ļoti zemi uzticības rādītāji valsts varai, kas ir pat pamatu daudzām neveiksmēm attīstībā. Mēs esam tik daudz kur pēdējās vietās Eiropā un starp OECD valstīm, ka palika skumji. Un neuzticība politiķu teiktajam apgrūtina reformu īstenošanu Latvijā. Latvijā daudz diskutējam un brīžiem pārāk daudz par negatīvajām lietām, lai gan tik pat aktīvi būtu jārunā arī par labām lietām un sasniegumiem.
Kultūras ministre minēja, ka ieguldījumi sabiedrības līdzdalības mehānismos palīdzēs uzlabot sabiedrības uzticēšanos valstij. Es piekrītu šai domai un pajautāju ministrei, kuri, viņasprāt, ir tie mehānismi, kuros Latvijai būtu vairāk jāiegulda resursi. Ministre minēja NVO fondu, kuram finansējums ir nepietiekošs, taču vajadzīgs. Nozaru forumi un atbalsta mehānismi. Funkciju deleģējumi un konsultatīvo padomju darbs, kā arī efektivitātes uzlabošana šo padomju darbībā.
Žēl gan, ka Pārresoru koordinācijas centrs neatrada nevienu aktīvu NVO pārstāvji priekš noslēguma paneļdiskusijas, lai nodrošinātu viedokļu dažādību. Brīžam šķita, ka Brīvo arodbiedrību savienība pilsoniskai sabiedrībai norāda "īpašu vietu" ārpus sistēmas, ko valdība, arodbiedrības un darba devēji ir izveidojuši kā sociālo dialogu. Uzskatu, ka tas ir nepareizi, ka lielie lēmumi tiek pieņemti starp šiem trīs partneriem un bez pilsoniskās sabiedrības, tas ir nevalstisko organizāciju, klātbūtnes. Cerams, ka nākotnē būs izmaiņas šajā jomā un Memoranda padome pie tā strādā."

Atbalstītāji

Dalies:

Aktuāli